Vinjakula ir kalns Norvēģijā, augstākais Bjerkreim komūnā. Tas ir 907 m.virs jūras līmeņa. Tur var nokļūt braucot no Sandnes puses līdz Byrkjedalstunet suvenīru veikalam, kafejnīcai. Tālāk jāseko norādei Maudal, un jābrauc augšā līdz lielam laukumam, kur var nolikt mašīnu. Laukums atrodas 449 m.v.j.l. Labi, ja ir tāda aplikācija, kas rāda augstumu. Šeit gan nebūs nekādas norādes.
Jāņem līdzi mugursoma ar kādām uzkodām, noteikti ir jābūt ūdenim, jakai un labiem apaviem ar goretex pārklājumu. Sezona kāpšanai ir no maija līdz oktobrim. Maijā ir iespējams vēl sniegs. Es ar vīru izvēlējāmies kāpt jūnija priekšpēdējā dienā. Bija saulains laiks. Pārgājiens ir atzīmēts kā grūts, turp un atpakaļ mazliet vairāk kā 11 km. No laukuma pāriet pāri ceļam, kur sākas taka.
Mazliet pagājuši pa taku, jau sākumā sastopamies ar pirmajiem slapjumiem. Piepeši taka pazūd, ir tikai slapjumi. Izbrienot tiem cauri, taka atkal parādās. Jā, šeit nav marķētās takas ar sarkanu. Ir jāvadās pēc maziem akmens krāvumiem ko sauc par "varde". Takas ir iestaigātas vairākas, var iet dažādos variantos. Kad mazliet ir uzkāpts, paveras skats uz serpentīnu, pa kuru ir uzbraukts.
Vēl mazliet augstāk uzkāpjot var redzēt lejā Byrkjedalstunet veikaliņu, kafejnīcu.
Tālāk ejot būs daudz kalnu ezeriņu.
Runājot par grūtību ir tā, ka gandrīz visu laiku ir jākāpj uz augšu, pa takām ne tik vienkāršām. Visu laiku ir jāuzmanās, ir akmeņi, dubļi. Akmeņi brīžiem ir smaili un var būt slideni. Jāiet pāri daudz dubļiem un slapjām purvainām vietām.
Šādas vietas ir ļoti daudz.
Kārtējais ezeriņš. Šeit ir tikai pusceļš.
Kā zināms, nobildēt stāvu taku ir grūti, jo bildē to neredz. Tikai tad, ja kāds pa to taku kāpj.
Šeit jau pamazām tuvojamies mērķim. Vēl tikai jālien gar to akmens sienu, un pavisam drīz jau finišs.
Jeee! Beidzot galotne ir sasniegta. Pēc 4,5 stundām esam galā. Cik iepriekš bija karsti kāpjot, jo saule cepināja, tik nu tagad jāvelk jaka, jo savilkās mākoņi un sāka pūst auksts vējš.
Teikšu kā ir, skats nekas īpašs. Savilkušies mākoņi skatu padarīja pavisam dramatisku. Citā pusē tikai kalnu galotnes.
Vēl tikai jāparakstās kladē, jāsameklē vieta aizvējā, lai varētu paēst un tad doties atpakaļ.
Pie reizes atradām slēpni. Tas bija paslēpts zem akmeņa, bet akmenis bija atšķēlies un aizripojis.
Šādi izskatījās maršruts kāpjot augšā. Tas ir tikai vienā virzienā. Pat Endomondo neizvilka ceļu līdz lejai, jo iztukšoja telefonam bateriju.
Ejot atpakaļ sanāca mazliet novirzīties pa citu taku, un nobildēt šādu skatu. Ja ietu no lejas, tad šī vieta pat nebūtu puse no visa ceļa.
Kad jau ieraudzījām līkumaino ceļu, gribējās ātrāk tikt līdz mašīnai. Bet tik ātri nemaz nevar, jo ejot lejā ir jākāpj ļoti uzmanīgi, lai kaut kur nenobrauktu uz dibena.
Bijām sākuši iet 12:13 un atpakaļ bijām 20:30. Vēl tikai jāapēd pa saldējumam Byrkjedalstunet kafejnīcā un jālaiž mājās. Kopumā diena bija izdevusies un kājām iedots pamatīgs treniņš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru